Jūrmala

Jūrmala, Jūrmalzeme, jūras un zemes kauju vieta – tā ir tā kauja, ko izcīna Gaismas bruņinieks šajā krastā. Gaismas bruņinieks, kurš dzīvo katrā šīs malas cilvēkā. Viņš ir dzīvs – viņš ir šeit un nav iemesla bažām par to , ka viņš varētu mirt. Tie , kuri tā saka, paši jau ir miruši – miruši kā gaisma , jo viņi ir izvēlējušies tumsas pusi. Ak, nezinot to, ka arī tumsa drīz vien būs gaismas pusē – jo viss ir Gaisma.  
Bet cīņa cilvēkā turpinās – pagaidām. Nu tā ir sasniegusi savu kritisko punktu, nu tā jau izpaužas katrā mūsu ikdienas izvēlē, katrā kompromisā, ko rodam paši ar savu sirdsapziņu. Katrā rītā, kad atveram acis un izlemjam – kāda būs šī diena. Vai tajā būs vieta sāpēm vai priekam. Vai šodien es vairošu gaismu vai būšu ēna.  Jūrmalzeme, Jūrmalzeme...sāpju pilnā zeme. Tevī nav gūluši nokauto cilvēku tūkstoši, bet tevī ir vairāk sāpju kā kaujas laukā . Tava zeltainā smilts ir kļuvusi pelēka no cilvēku skaudības. Tā ir pelēka no tavu dēlu un meitu nevarības. 
Jūrmalzeme...no kurienes tu nāc, svētā, zeltainā zeme? Cik dziļas ir tavas gaismas saknes? Vai tavu gaismu var pārdot par zaļiem dolāru papīrīšiem? Vai tevi var pazemot zemāk kā esi?   Tu jau esi pati Gaisma, Jūrmalzeme. Un uz gaismu vienmēr tiecas naktstauriņu miljoni, aizmirstot to, ka pašiem neesot gaismai tie sadegs  savā aklajā skrējienā. 
Celieties augšā Zemes varenie spēki – mēs esam gatavi sagaidīt jūs. Mēs esam uz malas. Uz malas starp Gaismu un Tumsu cilvēka sirdī.

Sansara 03.03.2007