Добро пожаловать на наш новый сайт

« Вернуться на главную   >>   Авторская страница   >>   Новости

Mīlestība (0)

09.05.2007, Leara

Esi sveicināta, Leara! Vēlamies Tev nodot vēstījumu par Mīlestību. Šajā vēstījumā vēlreiz gribam pieskarties tēmai par mīlestību – mīlestību domās, emocijās, jūtās, sajūtās un nodomos. Mīlestība – tā ir enerģija. Tā ir Gaismas un Vienotības enerģija. Tā saista savā starpā visu, ko radījis Dievs.


Šai sakarībā mēģini iztēloties trauku, kas pildīts ar ūdeni. Tieši šis ūdens traukā tad arī ir Mīlestība. Atlikušo (nepiepildīto) trauka daļu aizņem gaiss, bet mūsu gadījumā – jebkuras citas jūtas, emocijas un domas. Jo traukā vairāk Mīlestības, jo mazāk tajā atliek vietas „gaisam”, jeb citām jūtām un emocijām. Pienāk brīdis, kad Mīlestība, kas piepildījusi visu trauku, sāk plūst pāri tā malām.


Teiktais nozīmē vienīgi to, ka nepieciešams piepildīt savu Sirdi ar Mīlestību tā, lai šī Mīlestība izplūstu no Jums apkārtējā pasaulē – klusi un mierīgi. Jūsu Sirds ir šīs Mīlestības avots. Atveriet to plaši un Jūsu Mīlestība piepildīs visu jūsu apkārtni.


Bet tagad skatīsim tālāk. Ņemsim savienotos traukus, viens no kuriem esat Jūs, bet otrs – Jūsu apkārtējā pasaule, kurā ietilpst gan cilvēki, gan daba, gan jebkurš priekšmets Jūsu tuvumā. No fizikas likumiem zināms, ka ūdens, kas iepildīts savienotajos traukos, allaž tiecas ieņemt vienādu līmeni. Tātad - jo pilnāks būs Jūsu Mīlestības trauks, jo arī apkārtējā pasaule kļūs bagātāka ar mīlestību. Mīlestības spēja līdzsvaroties ir Visuma pamatlikums. Piepildiet sevi ar Mīlestību un Jūs varēsiet izmainīt Jūsu pasauli. Jūs esat šeit, lai radītu sevi un visu Zemi ar Mīlestības palīdzību. Viss ir atkarīgs tikai no Jums, no Mīlestības daudzuma, kas piepilda Jūs.Mīlēdami un godinādami Jūs –


Dvīņi RA un Gruppa



Sanni komentārs 08.05.2007 Learas vēstījumam par Mīlestību. 


Kāds māla trauks, kas savulaik bijis skaists un derīgs, ļoti ilgu laiku bija stāvējis pavisam tukšs. Tajā nebija iekļuvusi neviena dzīvinošā ūdens lāse. Laika gaitā šis trauks sāka pārklāties sīkām plaisām, bet pēc izskata tas likās tīri lietojams.


Un te nu kādu reizi Cilvēks iedomājās piepildīt šo trauku ar dzīvu ūdeni. Iespējams, viņam palika žēl, ka tāds skaists trauks nīkst bez darba. Iespējams, ka viņam bija dzīvā ūdens pārpalikums.


 Kas lai to zina?...


Un cilvēks virzīja tīrā, caurspīdīgā avotūdens straumi tieši uz trauka sirdi. Trauks, sajutis pirmo veldzes pieskārienu, nodrebēja - ”Kas tas ir? Vai tas man? Bet par ko? Vai tad es varu? Bet, ja nu es nespēšu noturēt? ” Pa to laiku jautrā, burbuļojošā ūdens straume jau tecēja pa trauka ķermeni, nemaz neprasīdama atļauju. Ūdens plūda pa tā sieniņām, kas trīcēja labpatikā un arī bailēs. (Bet, ja nu tas nav priekš manis? Vai tad es kā tāda esmu cienīgs?). Bet ūdens, klusi čalodams, krājās trauka dibenā, un pamazām cēlās arvien augstāk un augstāk. Un tad arī trauks sāka sajust sevī spēku, noturību un pievilcību. Viņš noticēja sev! Cik gan viņš bija laimīgs! Viņam tik ļoti gribējās piepildīties līdz pat malām, lai ūdens šļāktos pār tām un, lai cilvēks un visi, visi, visi varētu dzert no tā bez pūlēm. Bet.. Iespējams, Cilvēkam nebija tik ļoti daudz dzīvā ūdens. Iespējams, viņš bija nospriedis, ka trauks var neizturēt un pārplīst.


Kas lai to zina?...


Bet viņš apturēja straumi, nemaz nepiepildīdams trauku līdz malām.


Ak, Dievs! Kas gan notika ar šo tīri noderīgo trauku! Caur sīkajām plaisām ūdens tam sāka sūkties cauri un lēni tecēja zemē. Nabadziņš saprata, ka var nenoturēt šo, tik dārgo un viņam tik nepieciešamo veldzi.


No bailēm, ka var zaudēt ilgi gaidīto laimi (jo dzīvais ūdens tam tiešām bija laime), viņš gandrīz jau pavisam saplīsa...


Bet tikmēr māls, no kura bija gatavots trauks, dzīvā ūdens iespaidā jau bija paspējis nedaudz uzbriest. Viņš taču bija uzsūcis sevī Cilvēka uzmanības un mīlestības daļiņas. No cietas un sausas vielas māls bija kļuvis par mīkstu un elastīgu materiālu. Ar maigiem pieskārieniem, gluži kā ar dziedējošu, barojošu balzāmu, tas sāka aizlīdzināt visas plaisas trauka sienās. Un brūces pamazām aizvilkās ciet, nogludinājās un kļuva pavisam nemanāmas. Dzīvais ūdens bija saglabāts! Trauks bija piepildīts tieši tik, cik to bija vēlējies Cilvēks. Neviena lāse nebija iztērēta velti!


Trauks saprata – „Esmu dzīvs! Es dzīvošu!” Bet dziļi dvēselē tik un tā vēl drebēja bailes – kas gan notiks, kad dzīvais ūdens iztvaikos? Iespējams taču, ka viņš tā arī nekad vairs neredzēs šo Cilvēku. Iespējams, ka Cilvēkam vairs nemaz negribēsies liet ūdeni šajā traukā.


Kas lai to zina?...


Bet Dievs zina visu! Viņš pamanīja, cik ļoti nepieciešams traukam gan dzīvot, gan uzsūkt vērtīgo mīlas veldzi un dāvāt to cilvēkiem. Un Dievs sāka arvien piepildīt trauku ar dzīvinošu, vēsu, svaigu, kristālisku šķidrumu – debesu veldzi. Bet laimīgais trauks dāvāja šo dziedinošo, svētīgo dzērienu visiem izslāpušiem!


Arī Cilvēkam...


Varbūt tieši tur slēpjas viņa laime?


Kas lai to zina?...


 


 



 

Вы должны быть авторизованным пользователем, чтобы оставлять комментарии.