Un jau atkal, kā pirms tūkstošiem gadu , vai pirms mirkļa ,mēs traucamies cauri visumiem redzot kā dzimst un mirst zvaigznes , lai rastos no jauna...
un varbūt kāds zvaigžnu puteklis ir aizķeries mūsu spārnos .. un atnākot , mēs to nesam uz zemi..lai radītu zvaigzni kāda bērniņa dvēselē.. apvienotu to vienotā visuma simfonijā...klusā cerībā un mīlestībā ,ka reiz tā iedegsies un izgaismos dvēseles..