Es vakar naktī redzēju kādu ļoti interesantu sapni, tas man likās tik reāls un patiess, ka dvēseliski radīja sajutās par dvēseles atmiņu, ne sapni.
Tā tad, sapnis bija šāds...
Es un mans mīļotais cilvēks bijām dvēseles, būtības, būtnes, kas ir ēteriskas, pareizāk sakot, mēs bijām tik domā par mūsu būšanu, mēs nesarunājāmies vārdiem, nedz domām, mēs bijām un mēs zinājām pirms vel radījām domu par to, šis process atkrita, bija tikai radīšana tīrā veidā.
Mēs eksistējam no tīras mīlestības, mēs bijām doma par mīlestību, visur kur mēs atradāmies mēs to darījām godinot esības kalngali- Radītāju, peldot visaptverošā klātbūtnes vibrācijā..
Mēs pildījām savu esību ar to, ka ļāvām šai vibrācijai būt, caur mums tur, kur mēs tad atradāmies, tur kur mūsu impulss ko uz zemes sauc par sirds vēlmi, lika mums būt..
Visaptveroša brīvības klātesamība pavadīja ik mirkli, Mēs bijām Vienotība, Radītāja Elpa, Mīlestība. Ik mirklis bija nebeidzama pilnība, tikai tamdēļ , ka tas notika, nebeidzama Radīšanas ekstāze.
Tā mēs bijām līdz impulss kāds skāra mūsu esību, kāds savādāks no tā ko pazinām, kāds ārpus tā kurā bijām, tai pat laikā radot vēlmi atrasties un apskatīt, izprast.
Domā izgaistot mēs pēkšņi atradāmies uz kādas planētas. Mēs pētijām tās iemītniekus, to vēlmes, sajūtas, tās bija dižas dvēseles, kuras neatcerējās to, ka tās tādas ir , tās bija Vēlmju pārņemtas. Mēs atradām kādu ģimeni, uz tās planētas ģimenes dzīvoja kopā un sastāvēja no 10 cilvēkiem, kā minimums, bija šajā ģimenē divi vīri un divas sievas, tas bija 4 sauļu visums. Kad viena saule cēlās, divas grima nebūtībā , bet trešā vienmēr atradās kaut kur pa vidu, krāsas bija spožas un neaprakstāmas, nav tādu krāsu lai es varētu to ar šiem vārdiem aprakstīt.
Tur bija tās dvēseles, kas meklēja sev mierinājumu, mēs viņas pavadījām ik mirkli, jo viņas vēlējās klātesamību, tā mēs klejojām tiem līdzi šai dzimtai, kas gan vienmēr piedzima kopā uz katras planētas, visuma kuru izvēlējās iepazīt..
Līdz mēs nonācām vienā interesantā visumā, ko varētu saukt par mūsu visumu, bet šeit tie iedzima divas dažādas dzimtās, bet mēs turpinājām arī šeit būt par viņu pavadoņiem,kas viņiem mācīja un deva arvien biežāk tiem impulsu un apziņu, ka tie ir sargāti mīlestībā, par to ka tie ir Klātbūtne, līdz tie sāka prasīt vēlmes kuras mēs līdz galam neizpratām, bet tas bija visaptveroši un tā kā mēs drīkstējām tiem palīdzēt tad devām to ko viņi lūdza, aiz dziļas mīlestības, bet tie kļuva nelaimīgi, no tā ko ieguva, mēs ilgi nespējam to saprast, kāpēc tā.. mūsu izpratne nebija tāda stāvoklī lai izprastu tik smalki šo cilvēcisko stāvokli, tad mums kļuva interesanti un mēs izvēlējāmies, ka varam nākt šeit un palīdzēt šīm dzimtām, bet tā kā mēs nevarējām būt vienā dzimtā , mēs sadalījāmies uz šim divām dzimtām, tā nu mēs esam klejojusi ilgi un ilgi, līdz atkal jau sastaptos uz zemes..
Tik klātesamības sajūtu ļaujot nest arī priekš visiem pārējiem, bet caur sevi, caur vienoto Es..
Tāds bija šis sapnis, bet es lieliski sāku apzināties, kā tās ir atmiņas par to kas man bija jāatcerās Gribējās padalīties ar šo vieglo, maigo emociju